Zviedru laiki bija periods Igaunijas un Latvijas vēsturē, kad Zviedru Igaunija (1561—1721) un Vidzeme (1629—1721) ietilpa Zviedrijas lielvalsts sastāvā. 1621. gadā Gustava Ādolfa vadībā Zviedrijas karaspēks ieņēma Vidzemi, bet 1629. gadā saskaņā ar Altmarkas pamieru to ieguva savā sastāvā. Zviedru Vidzeme tika pielīdzināta Zviedrijas provincēm, uz to tika attiecināti Zviedrijas likumdošanas akti. Taču vienlaicīgi tika arī akceptēta dzimtbūšana (to nostiprināja Flāvija Tota 1668. gada Zemes likums). Tika ieviesta arī kunga tiesa un stacis, veiktas vairākas arklu revīzijas.

Zviedru laiki latviešu vēsturiskajā atmiņā ieguvuši zelta laikmeta slavu, jo:

• 17. gadsimta 80. gados tika izdots likums par zemnieku skolu izveidošanu,
• Daugavgrīvas cietokšņa kapelānam, vēlākajam Marienburgas cietokšņa mācītājam un Kokneses baznīcas iecirkņa prāvestam Ernestam Glikam tika piešķirta stipendija 10 000 dālderu apmērā Bībeles tulkošanai latviešu valodā,
• tika nodibināta Gustava akadēmija (vēlākā Tērbatas universitāte),
• karalis Gustavs II Ādolfs smagākos sodus atļāva piespriest vienīgi zemes tiesai, ko varēja pārsūdzēt Tērbatā, tad Stokholmā,
• karaliene Kristīne paaugstināja nodokļus, kas pamatā skāra muižniekus,
• karalis Kārlis XI uzsāka muižu zemju konfiskāciju valsts labā (muižu redukciju). Vidzemē tika konfiscētas apmēram piecas sestdaļas muižu zemes^[1].

• Zviedru Igaunija
• Zviedru Vidzeme

• Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands