Velfu dinastija bija vācu izcelsmes valdnieku dinastija, kurai piederējuši arī Lielbritānijas karaļi un Krievijas imperators Ivans VI Romanovs. Velfu dinastija ir Estes dinastijas vecākais zars, ko nodibināja Velfs I, kas 1070. gadā kļuva par spēcīgās Bavārijas hercogistes hercogu. Velfs II apprecēja Toskānas grāfieni Matildi, kas viņam deva valdījumus daudzviet Itālijā. Saliešu dinastijas imperatoru Investitūras strīdā Velfi nostājās pāvesta pusē. Itāļu Velfu izruna "Gvelfi" deva nosaukumu gvelfiem un gibelīniem. Bavārijas hercogi laulību ceļā ieguva zemes arī Saksijā. Velfu pārstāvim Heinriham X Lepnajam bija jākļūst par imperatora Lotāra III Zuplinburga mantinieku, taču par jauno valdnieku ievēlēja Konrādu III no konkurējošās Hoenštaufenu dinastijas. Velfu varenības augstāko punktu Vācijā sasniedza Heinrihs Lauva, taču pēc konflikta ar imperatoru Frīdrihu I viņš zaudēja lielāko daļu savu zemju. Viņa dēlam Otonam IV uz dažiem gadiem izdevās kļūt par vienīgo Velfu dinastijas imperatoru. Lai arī zaudējuši cerības un impērijas troni, Velfi palika ietekmīgi, turpinot valdīt dažādās valstiņās, kas 1705. gadā mantojuma kārtībā bija apvienojušās Hannoveres kūrfirsistē un Braunšveigas-Volfenbuteles firstistē. Ar Vīnes kongresa lēmumu 1814. gadā tās kļuva par Hannoveres karalisti un Braunšveigas hercogisti. Mantojuma ceļā Velfu pārstāvis Georgs Ludvigs 1714. gadā kļuva par Lielbritānijas karali Džordžu I.