Valdis Kalnāre
| Valdis Kalnāre | |
|---|---|
| Tautas Saeimas deputāts | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1909. gada 14. augustā Rīga, Vidzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1977. gada 3. janvārī Rīga |
Valdis Kalnāre (1909. gada 14. augusts—1977. gada 3. janvāris) bija latviešu jurists.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Studēja Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Darbojās strādnieku organizācijās un studentu biedrībās "Zemgalija" un "Vilnis". Pēc studiju beigšanas 1934. gadā strādāja gadījuma darbus kā krāsotājs un sētnieks, no 1937. gada bija Darba kameras referents tieslietu jautājumos. 1939. gadā bija Latvijas kreditkooperatīvu savienības juriskonsultācijas darbvedis.
Pēc Latvijas okupācijas Kirhenšteina valdības laikā iecelts par Darba departamenta direktoru. Tautas Saeimas deputāts (1940).[1]
Vācu okupācijas laikā tika ieslodzīts Salaspils un Štuthofas koncentrācijas nometnēs, no kurienes viņam kopā ar diviem čehiem izdevās izbēgt, kad ieslodzītos dzina uz kuģi Dancigas ostā, patvērās Berlīnē.
Pēc kara beigām izlēma nepalikt amerikāņu okupācijas zonā, bet atgriezties Rīgā, kur 1949. gadā tika apsūdzēts nodevībā pret padomju varu, piespriežot 25 gadus izsūtījumā uz Džezkazganu Kazahstānā. Pēc Staļina nāves reabilitēts, līdz pensijai strādāja Rīgas 8. juridiskajā konsultācijā.
Miris 1977. gadā, apglabāts Raiņa kapos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Kārlis Siljakovs. Mana atbilde. Kāda laikmeta memuāri.[novecojusi saite] Apgāds Gauja, 1982. — 199 lpp.
Text is available under the CC BY-SA 4.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.
