Turcija ir dibinātāja ANO (1945), ESAO (1961), EDSO (1973) un G20 (1999).

Saskaņā ar Turcijas rietumniecisko ievirzi tās starptautisko attiecību centrālā tēma ir attiecības ar Eiropu. 1949. gadā Turcija kļuva par Eiropas Padomes locekli un 1959. gadā pieteicās dalībai EEK (ES priekštece) un 1963. gadā kļuva par tās asociatīvo locekli. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām pārrunām Turcija 1987. gadā pieteicās par pilntiesīgu EEK biedru un 1992. gadā kļuva par Rietumu Eiropas Savienības asociatīvo biedru. 1995. gadā tika panākta Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības līguma parakstīšana un 2005. gada 3. oktobrī oficiāli sākās Turcijas iestāšanās sarunas ar ES.^[1]

Tiek uzskatīts, ka ES iestāšanās process ilgs vismaz 15 gadus, sakarā ar Turcijas apjomīgajiem izmēriem un viedokļu nesakritību vairākos jautājumos.^[2] Nesaskaņu starpā ir strīds ar ES dalībvalsti Kipras Republiku sakarā ar Turcijas 1974. gada iebrukumu, kad tādā veidā Turcija vēlējās nepieļaut Grieķijas iecerēto salas aneksiju. Kopš iebrukuma Turcija neatzīst Kipras Republiku kā vienīgo suverēno varu visā salā, bet salas ziemeļos atzīst arī Ziemeļu Kipras Turku Republiku.^[3]

Svarīgs Turcijas ārpolitikas faktors arī ir vēsturiskās attiecības ar ASV. Abas valstis, baidoties no iespējamās PSRS ekspansijas ir cieši sadarbojušās, lai to nepieļautu un Turcija 1952. gadā pievienojās NATO. Tagad, kad ir beidzies Aukstais karš, Turcija, pateicoties tās ģeopolitiskajam novietojumam ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robežas ar Sīriju un Irāku. Turklāt, Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās šajā reģionā. Kā atbildi uz šādu atbalstu ASV politikai, Turcija ir saņēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr karš Irākā šīs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepieļāva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cenšas nepieļaut neatkarīgas Kurdistānas izveidošanu Irākas ziemeļos.^[4] ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas ziemeļos izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika atļauta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas ziemeļos.^[5]

Pēc PSRS sabrukuma vairākas turkiem radniecīgo tjurku valstis atguva neatkarību un tas dod iespēju Turcijai nostiprināt savu politisko un ekonomisko ietekmi Centrālāzijā.^[6] Labo attiecību rezultātā ar Azerbaidžānu tika īstenots vairāku miljardu vērts naftas un gāzes vada projekts Baku—Tbilisi—Džejhana. Tomēr robeža starp Turciju un Armēniju joprojām palikusi slēgta kopš tā okupēja azeru apdzīvoto teritoriju Kalnu Karabahas karā.^[7] Ar Armēniju attiecības ir sarežģītas arī tādēļ, ka Osmaņu impērijas pastāvēšanas pēdējos gados tika īstenota plaša armēņu pārvietošana tālāk no robežas ar Krieviju un tās laikā vairāki tūkstoši gāja bojā. Turcija, būdama Osmaņu impērijas tiesiskā mantiniece, noraida apgalvojumu, ka tas ir bijis armēņu genocīds un uzskata, ka armēņu nāves izraisīja bads, slimības un starpkultūru nesaskaņas.^[8]

Turcijas un Latvijas attiecības sākās 1925. gadā un Turcija nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS.^[9] Turcija atbalstīja Latvijas uzņemšanu NATO un pēc Latvijas iestāšanās Turcijas gaisa spēki no 2006. gada 1. aprīļa līdz 1. augustam veica Latvijas gaisa telpas patrulēšanu. 2005. gadā valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja Latvijas vēstniecību Ankarā.^[9] Latviju oficiālās vizītēs ir apmeklējuši no Turcijas vairāki valsts iestāžu darbinieki, vadītāji, parlamenta locekļi un ministri.^[9]