Staļina prēmija (krievu: Ста́линская пре́мия) bija apbalvojums, ko no 1940. līdz 1954. gadam piešķīra PSRS pilsoņiem par izciliem sasniegumiem zinātnes un tehnikas, kara mākslas, literatūras un mākslas jomās, kā arī par ražošanas metožu pilnveidošanu un uzlabošanu. 1966. gadā to pielīdzināja jaunizveidotajai PSRS Valsts prēmijai.

Prēmiju piešķīra nevis par nopelniem, bet gan par konkrētu darbu un sasniegumiem. Tā kā tā bija paredzēta kā finansiāls stimuls, to piešķīra galvenokārt cilvēkiem vidējā vecumā vai pat jauniešiem. Balvai kā apbalvojumam parasti pievienoja ordeni.

Staļina prēmijas laureātiem bija tiesības uz noteiktiem labumiem: piemēram, bezmaksas ceļojumiem, bezmaksas augstāko izglītību bērniem.

Pēc Staļina nāves 1955. gadā prēmija vairs nepiešķīra. Pēdējais zināmais PSRS Ministru padomes dekrēts par Staļina prēmiju piešķiršanu atsevišķiem inženieriem un konstruktoriem, kas saistīti ar pirmās padomju ūdeņraža bumbas RDS-6c izstrādi, ir datēts ar 1955. gada 24. februāri (tas bija sevišķi slepens, publicēts 2009. gadā), taču iespējams, ka par šo gadu ir vēlāki, vēl neatšifrēti dekrēti, jo vairāku šajā dekrētā neminētu zinātnieku un inženieru biogrāfijās minēts, ka 1955. gadā viņi saņēmuši Staļina prēmijas.

Staļina personības kulta izskaušanas kampaņas ietvaros, kas sākās pēc PSKP XX kongresa, 1956. gadā iedibināja Ļeņina prēmija, kas faktiski aizstāja Staļina prēmiju. 1966. gadā nodibināja PSRS Valsts prēmija, kurai pielīdzināja Staļina prēmiju. 1., 2. un 3. pakāpes Staļina prēmijas laureāta diplomus un nozīmītes varēja aizstāt ar PSRS Valsts prēmijas laureāta diplomiem un goda zīmēm.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Staļina prēmija.

• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)