Simons Petļura Симон Васильович Петлюра
3. Ukrainas Tautas Republikas Direktorijas galva
Amatā 1919. gada februāris — 1926. gada maijs
Priekštecis	Volodimirs Vinničenko
Pēctecis	Andrijs Ļivickis
Dzimšanas dati	1879. gada 22. maijā [v.s. 10. maijā] Krievijas Impērija, Poltava (tagad  Ukraina)
Miršanas dati	1926. gada 25. maijā (47 gadu vecumā)  Francija, Parīze
Tautība	ukrainis
Politiskā partija	1) Ukrainas revolucionārā partija (1900—1905) 2) Ukrainas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (1905—1920)
Dzīvesbiedrs(-e)	Olga Marčenko
Profesija	žurnālists, politiķis, valstsvīrs
Reliģija	pareizticība
Paraksts

Simons Petļura (ukraiņu: Симон Васильович Петлюра; 1879. gada 22. maijs [v.s. 10. maijs] — 1926. gada 25. maijs) bija ukraiņu politiskais un militārais darbinieks. Ukrainas Tautas Republikas vadītājs no 1919. līdz 1920. gadam (emigrācija līdz 1926. gadam). UTR armijas un flotes galvenais atamans.

Dzimis Poltavā. Izglītību ieguva Poltavas garīgajā seminārā. 1900. gadā iestājās Ukraiņu revolucionārajā partijā. Strādāja par žurnālistu. Viņš bija kreisi nacionālistiski noskaņots. Viens no Ukraiņu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas dibinātājiem un līderiem.

Pirmā pasaules kara laikā strādāja "Viskrievijas zemstu un pilsētu savienībā", kura tika izveidota 1914. gadā, lai palīdzētu Krievijas Impērijas valdībai armijas apgādē. Pēc Ukrainas Tautas Republikas proklamēšanas kļuva par tās kara sekretāru jaunajā valdībā, tomēr drīz vien aizgāja no šī amata. Piedalījās cīņās pret Sarkano armiju.

Pēc hetmaņa Pavlo Skoropadska diktatūras izveidošanās (Ukrainas Valsts) nostājās opozīcijā pret jauno režīmu. 1918. gada novembrī vadīja sacelšanos pret Skoropadski. 14. decembrī viņa spēki ieņēma Kijivu. Ukrainas Tautas Republika tika atjaunota un par tās vadītāju kļuva Volodimirs Vinničenko.

1919. gada 10. februārī pēc Viņičenko demisijas Petļura faktiski kļuva par vienpersonisku Ukrainas diktatoru. Viņš ķērās pie jaunas Ukrainas Tautas Republikas armijas formēšanas, ar kuru Petļura centās apstādināt Sarkanās armijas iebrukumu Ukrainas teritorijā. Reizē mēģināja iegūt atbalstu no bulgāriem, tomēr šī iecere netika realizēta, jo Petļura saņēma atteikumu.

1920. gadā, kad Petļuras armija tika sakauta Poļu-padomju karā, kur viņš bija Pilsudska sabiedrotais, emigrēja uz Poliju. 1923. gadā PSRS pieprasīja Petļuras izdošanu, tāpēc viņš aizbrauca uz Ungāriju, bet vēlāk pārcēlās uz Austriju, Šveici un beigās uz Franciju.

1926. gada 25. maijā Petļuru Parīzē nogalināja Šoloms Švarcbards (Sholom Schwartzbard), kurš, pēc viņa skaidrojuma, atriebās par Petļuras karavīru nogalinātajiem ebreju radiniekiem. Par slepkavības motīviem pastāv vairākas versijas. Slepkava vēlāk tika attaisnots. Par godu Simonam Petļuram vairākās Ukrainas pilsētās ir uzstādīti pieminekļi un viņa vārdā nosauktas ielas.

• PETLURA, KONOVALETS, BANDERA - Three Leaders of Ukrainian Liberation Movement murdered by the Order of Moscow (audiobook)(angliski)
• Александр Каревин "Вот такой вот отаман... Взлеты и падения Симона Петлюры"*