Rutku sala
Koordinātas: 57°01′09″N 24°06′27″E / 57.01917°N 24.10750°E
Rutku sala,[1] arī Iļķēnsala (vācu: Hilchenholm), ir bijusī sala Daugavā. Pastāvējusi vismaz līdz 1937. gadam, tagad Kundziņsalas ziemeļaustrumu daļa. Tā atradās lejup pa Daugavas straumi 7,5 kilometru attālumā no Rīgas centra.
Nosaukumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Rutku salu sauca arī par Iļķēnsalu, 1909. gadā tā dēvēta par Hilkensalu un Vilksalu.[2] Atsevišķos avotos salu dēvēja arī par Siena salu, atsaucoties uz 17. gadsimta Dubosa ciemu.[3] 1936. gada Ernsta Plates Rīgas kartē tā nosaukta par Lielo Iļķeniešu salu.[4]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iļķēnsalas dzimtīpašumu 1593. gadā izveidoja tā laika Livonijas lielhercogs, Polijas-Lietuvas valdnieks Sigismunds III Vāsa, kas to piešķīra savam sekretāram, humānistam un pirmās Rīgas grāmatspiestuves izveidotājam Rīgas pilsētas rātes sekretāram jeb sindikam (Syndikus der Stadt), tiesībzinātniekam, notāram Dāvidam Hilhenam (1561-1610).[5][6]
1782. gadā Iļķēnsalas muižas dzimtskungs bija Vācu nācijas Svētās Romas impērijas valstsgrāfs Ernsts Reinholds fon Mengdens.[7] 1802. gada 24. janvārī kolēģijas asesors barons Frīdrihs Mengdens par 95 tūkstošiem Krievijas rubļu Iļķēnsalas muižu kopā ar Carnikavas muižu uz desmit gadiem ieķīlāja un vēlāk pārdeva.[8] No 1859. gada līdz 1891. gadam uz muižas zemes kā Vidzemes guberņas Rīgas apriņķa administratīva vienība pastāvēja Iļķēnsalas pagasts.
1905. gadā Iķēnsalas muižas zemes aptvēra arī sauszemi, pašreizējā Jaunmīlgrāvī — tagadējās Rīgas—Saulkrastu dzelzceļa līnijas Daugavas pusē starp esošajām Mangaļu un Ziemeļblāzmas dzelzceļa stacijām, kā arī tagadējā Ozo golfa kluba vietu.[9] 1915. gadā Iļķēnsalas vietā Daugavā bija Rutku sēklis.[10]
1917. gadā Kundziņsalu (līdz ar to arī Iļķēnsalu) pievienoja Rīgas pilsētai.[11] 1936.-1937. gada Rīgas pilsētas kartēs sala vēl joprojām ir atzīmēta kā atdalīta no Kundziņsalas.[12]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ LĢIA vietvārdu datubāze
- ↑ Feldmann, Hans Johannes, ZurMühlen, Heinz von (Hrsg.). Baltisches historisches Ortslexikon. Teil 2. Lettland: (Südlivland und Kurland). Köln/Weien:Böhlau Verlag GmbH & Cie, 1990. ISBN 3-412-06889-6. S.218.
- ↑ Tentelis, Augusts. Latvijas vēstures institūta žurnāls , 1-2. izdevums. Latvijas vēstures institūta izdevums, 1940. 71.lpp.
- ↑ «Dodies.lv vēstures kartes». vesture.dodies.lv. Skatīts: 2023-05-13.
- ↑ Feldmann, Hans Johannes, Zur Mühlen, Heinz von (Hrsg.). Baltisches historisches Ortslexikon. Teil 2. Lettland: (Südlivland und Kurland). Köln/Weien: Böhlau Verlag GmbH, 1990. ISBN 3-412-06889-6. S.218.
- ↑ Hupel, August Wilhelm. Der nordischen Miscellaneen 15tes, 16tes un 17tes Stuck: Materialien zu einer lieflandischen Adelsgeschichte nach der ben der lezten dasigen Matrikul-Commission angenommenen Ordnung. Riga: Verlag Johann Friedrich Hartnock, 1788. S. 447.
- ↑ Hupel, August Wilhelm. Topographische Nachrichten von Lief- und Ehstland: Nebst vollständigen Register über alle drey Bände. 3 Bänd. Riga: Johann Friedrich Hartknoch, 1782. S.54, 57
- ↑ Stryk, L. von. Beitraege zur Geschichte der Rittergüter Livlands. Bd2. Albanus'sche Buchdruckerei, 1885. S.69
- ↑ Wegekarte des Rigaschen Kreises mit den Kirchspiels- und Gutsgrenzen, Liv-Estländischen Landeskultur Bureau, 1905. http://kartes.lndb.lv/?r=site/index&id=203&l=lv
- ↑ Karte Riga und Dünamunde, 1915. http://kartes.lndb.lv/?r=site/index&id=293&l=lv
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. februārī. Skatīts: 2013. gada 21. septembrī.
- ↑ «Dodies.lv vēstures kartes». vesture.dodies.lv. Skatīts: 2023-05-13.
| ||||||||||
Text is available under the CC BY-SA 4.0 license; additional terms may apply.
Images, videos and audio are available under their respective licenses.
