Prūšu mitoloģija bija uz baltu mitoloģijas bāzes veidojusies reliģisko uzskatu sistēma, ar reliģisko kulta centru Romuvā, un hierarhizētu garīdzniecības organizāciju (priesteru — krīvu, — hierarhijas vadībā bija krīvu krīvs).

1249. gada Vācu ordeņa miera līgumā ar prūšiem minēts, ka prūši pēc pļaujas esot gatavojuši tēlu, ko saukuši par Curche.^[1]

1326. gadā Pēteris no Duisburgas sarakstīja „Prūsijas zemes hroniku”, kurā ir pirmās plašākās ziņas par prūšu mitoloģiju, tomēr mūsdienās pētnieku vidū ir nevienprātība par šī avota uzticamību.^[1]

Vācu ordeņa hronists Dusburgas Pēteris rakstīja, ka krīvam paklausījuši ne tikai senprūši, bet arī citas baltu ciltis, tāpat kā kristīgās tautas — pāvestam. Krīvu krīva varas zīme bija līks spieķis — krivulis. Šo zīmi nesuši arī krīva vēstneši, kas augstākā svētnieka rīkojumus paziņojuši visās senprūšu zemēs.

Vairākās hronikās ir sastopamas ziņas par senprūšu svētbirzīm, kurās cilvēki neesot ne cirtuši kokus, ne pļāvuši, ne medījuši dzīvniekus. Ļaudis pat nedrīkstējuši tur ieiet, neupurējot dieviem. Svētbirzīs notika arī tautas sapulces, kurās lēma par kara un miera jautājumiem un tiesāja noziedzniekus.

Bija visai komplicēts dievību panteons, kurā dominēja 3 galvenās dievības: Parkūns, Potrimps un Pikols. Patrimps — jaunības, auglības un labas veiksmes dievs attēlots kā līksms jauneklis ar vārpu vainagu galvā. Viņa tēla priekšā atradies pods ar dzīvu zalkti iekšā.

Parkūns — dabas parādību un taisnīguma dievs attēlots kā bargs pusmūža vīrs ar liesmu kroni. Viņa tēla priekšā degusi svētā uguns, kas uzturēta dienu un nakti.

Pikols jeb Patolls — miroņbāls sirmgalvis ar līķautu ap galvu — bijis nāves dievs un mirušo valstības — pazemes valdnieks. Viņa tēla priekšā atradušies cilvēka, zirga un govs galvaskausi. Patrimpa, Parkuna un Patolla izskats un funkcijas atbilst trim galvenajām norisēm dabā un cilvēka dzīvē — dzimšanai/augšanai, briedumam, vītumam/nāvei. Šo norišu nemitīgā atkārtošanās veido pasaules dzinējspēku, mūžīgo kustību caur pārmaiņām. Dzinējspēka avots, pasaules un zemāko dievu radītājs — Dievs bija pazīstams visām baltu tautām, arī senprūšiem, kas Viņu sauca vārdos Deivs un Ukapirms (Visupirmais), un par Dieva redzamo izpausmi uzskatīja dienas gaismu. Iespējams, senprūši nav pielūguši Dievu tieši, bet caur Dievadēliem — Patrimpu, Parkunu un Patollu, kuru pārziņā Dievs nodevis pasauli. Tautā izplatītāki bija to dievību kulti, kuras rūpējās par sadzīvē svarīgām lietām — zemes auglību, labvēlīgām dabas parādībām, veselību, veiksmi saimniecībā un karā.

Senrakstos minēti daudzi senprūšu zemākie dievi un mītiskās būtnes:

• Kurķis — labības dievs, kurš mājojis pēdējā nopļautajā labības kūlī tāpat kā senlatviešu Jumis;
• Aušauts — veselības dievs,
• Pilvītis — bagātības dievs,
• Bārdaitis — kuģotāju dievs,
• Bārzduki un markopoli — mājas gari un rūķi.

Dieviem tika upurēta pārtika, mājlopi, augstākajiem dieviem — trešā daļa no karā iegūtā laupījuma. Upuri parasti tika sadedzināti svētajā ugunī svētbirzīs. Kritiskos brīžos — kara un neražu laikā tika upurēti arī cilvēki, lielākoties karagūstekņi. Hronikās minēti gadījumi, kad senprūši saviem dieviem par godu sadedzinājuši sagūstītos krustnešus kopā ar viņu zirgiem un ieročiem.

Senprūši ticēja, ka caur uguni cilvēki un upurējamās lietas nonāk citā — dievu pasaulē. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka senprūši savus mirušos sadedzinājuši kopā ar darbarīkiem, rotām un ieročiem, kam bija jākalpo mirušajam aizsaulē tāpat kā šīszemes dzīvē. Bēru sārta paliekas, nereti sabērtas māla podā, apraka zemē.

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Prūšu mitoloģija