Patriciāts (latīņu: patriciatus, no pater — 'tēvs') bija Senās Romas pilsoņu kārta, kas veidoja ģints aristokrātiju. Pazīstamākās Romas patriciešu dzimtas bija Emīliji (gens Aemilia), Fābiji (gens Fabia), Jūliji (gens Iulia), Klaudiji (gens Claudia), Kornēliji (gens Cornelia) un Valēriji (gens Valeria). Viduslaiku Eiropas pilsētās patriciātu veidoja bagātākās un ietekmīgākās namnieku ģimenes, no kuru vidus izraudzīja pilsētas rātes locekļus. Patricieši parasti bija lieltirgotāji, kuriem piederēja veikali, nami un zemes īpašumi.^[1]

Rīgā patriciātu 13. gadsimta otrajā pusē izveidoja Hanzas savienības tirgotāji, kam par apmešanos uz pastāvīgu dzīvi pilsētā feodālais senjors (Rīgas arhibīskaps) piešķīra saimnieciskās un politiskās privilēģijas.

Jau kopš 13. gadsimta beigām patriciātu veidoja Rīgas rātes locekļi, kas kontrolēja pilsētas iekšējo un ārējo politiku un saimniecisko virzību. 14. gadsimta vidū sākās patriciāta politiskās cīņa pret naminieku opozīciju, sasniedzot kulmināciju 16. gadsimta "Kalendāra nemieros", kad Rīgas naminieki ieguva lielākas tiesības rātē, tie izlīga ar patriciātu un no 18. gadsimta jau kopīgi aizstāvēja savas privilēģijas pret pārējiem Rīgas iedzīvotājiem. Pazītamākās Rīgas patriciešu dzimtas bija Bergmaņi, Bērensi, Depkini, Dreiliņi, Holanderi, Švarci un Vīdavi.

Patriciāta priekšrocības tika likvidētas Baltijas pārkrievošanas laikā, kad Baltijas guberņu pilsētām piemēroja 1870. gadā izdoto "Pilsētu nolikumu" (krievu: Городовое положение 16 июня 1870).

• 
  Rīgas birģermeistara Melhiora Vīdava epitāfija Rīgas Sv. Pētera baznīcā.
• 
  Rīgas birģermeistara Ādama Švarca epitāfija Rīgas Sv. Pētera baznīcā.
• 
  Johana Holandera epitāfija Rīgas Sv. Pētera baznīcā.
• 
  Georga Bērensa epitāfija Rīgas Sv. Pētera baznīcā.
• 
  Depkinu dzimtas kapenes Rīgas Domā

• Ģilde
• Kalendāra nemieri