Pasaules izstāde Parīzē (franču: Exposition universelle de Paris) bija starptautiska izstāde, kas notika Francijas galvaspilsētā no 1889. gada 6. maija līdz 31. oktobrim. Tās galvenā tēma bija Franču revolūcijas simtgade. Tā bija desmitā pēc kārtas no starptautiskajām 19. gadsimtā popularizētajām pasaules izstādēm, no kurām pirmā bija Lielā izstāde (The Great Exhibition) Londonā. Vairākas celtnes bija uzbūvētas speciāli šim notikumam. No tām līdz mūsu dienām ir saglabājies Eifeļa tornis.^[1]

Pasākuma organizācija tika uzticēta inženierim Žanam Šarlam Alfanam (Jean-Charles Alphand; 1817-1891) no celtniecības dienesta. Izstādes halles bija izvietotas Marsa laukā (Champ-de-Mars), Trokadero pilī (palais du Trocadéro) un Invalīdu nama (Hôtel des Invalides) esplanādē un kopumā aizņēma 96 hektārus. Izstādē piedalījās 35 valstis, to starpā īpaša vieta tika atvēlēta Francijas kolonijām. Ieejas biļete dienā maksāja 1 franku, bet vakarā 2 frankus. Provinces iedzīvotājiem, uzrādot vilciena biļeti, ieeja bija bezmaksas. Par uzkāpšanu Eifeļa tornī bija papildus jāsamaksā 5 franki. Kopumā izstādi apmeklēja vairāk kā 32 miljoni cilvēku.

Vislielākais uzsvars tika likts uz retrospektīvo industrijas progresa apskatu ar lielu dažāda veida mehānisku, hidraulisku, elektrisku elementu un tvaika dzinēju modeļu skaitu. Vairāki paviljoni piedāvāja arī ieskatu citu sabiedrību kultūrā un mākslā, kā, piemēram, "Nēģeru ciems" (Village nègre) vai "Mežonīgo Rietumu šovs" (Wild West Show). Nākamā Pasaules izstāde World's Columbian Exposition notika Čikāgā 1893. gadā.

• 
  Industrija pils centrālais kupols
• 
  Mašīnu galerija (nojaukta 1909. gadā)
• 
  Nikaragvas paviljons
• 
  Trokadero pils un strūklaka (nojaukta 1935. gadā)
• 
  Izstādes kopskats ar Eifeļa torni