Mikēnu civilizācija jeb Ahaiskā Grieķija ir kultūras periods aizvēsturiskās Grieķijas vēsturē no 16. līdz 11. gadsimtam p.m.ē., kas veido Egejas civilizācijas bronzas laikmeta kultūras beigu fāzi. Pēc mūsdienu arheoloģijas izstrādātās periodizācijas ar Mikēnu civilizāciju beidzas hellādas kultūra. Tā ir pirmā attīstītā civilizācija kontinentālajā Grieķijā ar tās pils valstīm, pilsētu organizācijām, mākslas darbiem un rakstības sistēmu. No varas centriem, kas toreiz bija izveidojušies, lielākie bija Pilosa, Tīrinta, Mideja Peloponēsā, Orhomena, Tēbas, Atēnas un Gla centrālajā Grieķijā, kā arī Jolka Tesālijā. Pati nozīmīgākā pilsēta bija Mikēnas Argolidā, kuras vārdā arī ir nosaukta šī civilizācija. Ir pieņēmums, ka šīs tautas pašnosaukums varētu būt ahajieši^[1] (sengrieķu: Ἀχαιοί), kas no ziemeļiem migrēja uz Tesāliju un pēc tam uz Peloponēsu. Uz to netieši norāda hetiešu tekstos minētā tauta "Ahhijava" un ēģiptiešu avotos starp jūras tautām minētie "Akaivaša". Mikēniešu apmetnes vai arī apmetnes ar mikēniešu ietekmi izveidojās arī Epīrā, Maķedonijā, Egejas jūras salās, Mazāzijas piekrastē, Levantē, Kiprā un Itālijā.

Mikēnieši ieviesa vairākus jaunievedumus inženierijas, arhitektūras un militārās infrastruktūras jomā. Mikēniešu saimniecībai nozīmīga bija arī tirdzniecība ar plašiem Vidusjūras reģioniem. Viņu lineārais B raksts atklāj pirmos pierakstus grieķu valodā. Mikēniešu reliģija ietver vairākus dievus, kas ir atrodami vēlākajā olimpiskajā panteonā. Mikēniskajā Grieķijā dominēja elitāri militāra sabiedrība, kas sastāvēja no pils valstu tīkla, kurās valdīja stingras hierarhiskas, politiskas, sociālas un saimnieciskās sistēmas. Šīs sabiedrības centrālo varu pārstāvēja monarhs — "vanaks".

Mikēnu civilizācija gāja bojā Vidusjūras reģiona austrumu daļas bronzas laikmeta kultūras kraha rezultātā, kam sekoja t.s. "tumšie laiki". Tās izzušana tiek saistīta ar doriešu iebrukumu ap 1200 g.pr.Kr. un dzelzs laikmeta iestāšanos. Ir arī teorijas, kas bojāeju saista ar klimatiskām izmaiņām, dabas kataklizmām u.c. Mikēniešu valdīšanas periods kļuva par vēsturisku sižetu vēlākajai sengrieķu literatūrai un mitoloģijai, tai skaitā ir arī Homēra eposs par Trojas karu.