Mediju ētika jeb plašsaziņas ētika ir kvalitatīvās žurnālistikas teorija ar aicinājumu domāt par dziļāku kopsakaru notikumu skaidrojumā, par intelektuālismu, par pilsoniskumu, cilvēcību un citām sensitīvām lietām kopā ar vēlmi pilnveidot sevi. Tā atklājas dažādos žurnālistikas darbības virzienos. Ētika attiecināma gan uz darbības procesu, gan rezultātu: dienas kārtību, vēstījuma tekstu, valodu, kurā notikumam piešķirta nozīme, kā arī uz dažādiem žanriem — interviju vai diskusiju vadīšanu, attiecībām ar kolēģiem, ar ziņu avotiem un auditoriju.^[1] Mediju ētikas uzdevums ir noskaidrot kā caur profesionālu darbību pielāgoties auditorijas prasībām vienlaikus iekļautos lokālās un globālās sabiedrības pilnvērtīgā attīstībā, ņemot vērā, ka žurnālisti piedalās sociālās un privātās dzīves veidošanā.^[1]

Mediju ētikas pirmsākumi meklējami ētikas pirmsākumos pirms 2 500 gadiem, un tās aizsācējs ir grieķu filozofs Sokrats. Viņa eksistenciālo jautājumu centrā ir tikumība un morāle, kā arī cilvēks kā morāla būtne. Viņš uzdeva jautājumu — “Ko nozīmē būt morālam?” Sokrats ticēja, ka šis jautājums novedīs pie patiesības.^[2] Sokrats aiz sevis neatstāja filozofiskus rakstus, jo viņa filozofijas pamatā bija dialogs. Informācija par Sokratu līdz mūsdienām ir saglabājusies no vēlākiem filozofijas autoriem — Platona un Aristoteļa. Šie trīs vīri, Sokrats, Platons un Aristotelis, ir atslēga, lai saprastu ētiku Rietumu kultūrā.^[2]

Žurnālista pienākums ir apgaismot sabiedrību, vadoties pēc taisnības un demokrātijas principiem. Žurnālists pārstāv sabiedrības intereses un kalpo tām, meklējot un nodrošinot taisnīgu un visaptverošu informāciju par svarīgākajiem notikumiem un jautājumiem sabiedrībā. Izveidojot ētikas kodeksu, žurnālisti atzīst sabiedrības principus un, vadoties pēc izstrādātajām vadlīnijām, pielieto tos praksē.^[3]

Mediju ētikas kodeksi ir normu sistēma, kas sniedz padomu, kā labāk un saprātīgāk rīkoties vienlaikus norāda uz profesionāli nozīmīgiem principiem, normām un vērtībām. Laikrakstu redakciju, TV, radio vai tiešsaistes žurnālistikas kompetencē ir darboties pēc pašu izstrādātām vai esošām vadlīnijām — ētikas kodeksiem. Ētikas kodeksu saturs pārsvarā ir viens un tas pats, tas atšķiras tikai ar dizainu un konkrētās institūcijas prioritātēm. Mediju ētikas kodekss uzsver mediju lomu demokrātiskā valsts sistēmā, kurā ir vārda brīvība, kas ir neaizskarama. Kodekss sludina žurnālistu un mediju patiesumu, godprātību informācijas ieguvē un vēstīšanā, kā arī akcentē diskriminācijas nepieļaušanu attiecībā uz etnisko piederību, reliģiju, dzimumu, profesiju un citām atšķirībām. Viens no nozīmīgākajiem ētikas kodeksa principiem ir privātuma aizsardzība, izvairīšanās no interešu konfliktiem un cieņa pret ziņu avotiem un atsaucēm.^[1]

Mūsdienu Rietumu mediju ētikas kodeksi ir adoptēti no Profesionālās žurnālistikas asociācijas Society of Professional Journalists (1996) ētikas kodeksa. Sākotnēji mediju ētikas pamatprincipi, no kuriem tika atvasināti mūsdienu ētikas kodeksi, sastāvēja galvenokārt no 4 pamat principiem:

1. Meklē patiesību un ziņot par to. Norāda uz to, ka žurnālistam ir jābūt godīgam, atklātam un drosmīgam ziņu ievākšanā, vēstīšanā un interpretēšanā.
2. Mazināt ļaunumu. Norāda uz cieņpilnas un saudzīgas žurnālista izturēšanos pret informācijas avotu, iesaistītajām personām un kolēģiem.
3. Darboties neatkarīgi. Norāda uz žurnālista brīvību pārstāvēt jebkuras sabiedrības intereses.
4. Būt atbildīgam. Norāda uz žurnālista atbildību sabiedrības priekšā.^[4]