Ceļš ir speciāli izveidota zemes josla, kas atvieglo sauszemes transportlīdzekļu, kā arī gājēju kustību. Ceļš, kuram ir ciets segums, nereti tiek saukts par šoseju, bet pilsētās par ielu, bulvāri vai gatvi. Vilcieni pārvietojas pa dzelzceļu, pa speciāli izbūvētām sliedēm. Arī ūdens transportlīdzekļiem ir savi ceļi, pa kuriem tie pārvietojas, piemēram, kuģu ceļš.

Fizikā par ceļu sauc trajektorijas garumu un to apzīmē ar burtu "l", bet ar burtu "s" tradicionāli apzīmē pārvietojumu, kas atsevišķos gadījumos var sakrist ar ceļu.

Ceļu vēsture aizsākās jau senās civilizācijās, kad cilvēki sāka veidot ceļus un maršrutus ceļošanai. Senajā Romā tika izbūvēti pirmie bruģētie ceļi, kuriem bija liela nozīme impērijas attīstībā. Viduslaikos Eiropā ceļi bieži vien bija neērti un bīstami, jo to būvniecība un uzturēšana nebija reglamentēta. Tomēr 18. un 19. gadsimtā, attīstoties rūpniecībai un tirdzniecībai, sāka būvēt modernākus ceļus. Savukārt 20. gadsimtā, līdz ar automobiļu un masu transporta parādīšanos, ceļu infrastruktūra sāka attīstīties vēl straujāk. Mūsdienās ceļiem ir svarīga nozīme pilsētu savienošanā, nodrošinot transporta pieejamību un ekonomisko attīstību. Lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību un efektivitāti, pastāvīgi tiek pilnveidotas tehnoloģijas.

• Automaģistrāle
• Veloceļš