Langobardi (latīņu: langobardi — 'garbārži') bija viena no ģermāņu ciltīm, kas sākotnēji apdzīvoja zemes uz ziemeļiem no Alpiem, pēc huņņu sakāves vēl apmēram gadsimtu karoja ar gepidiem un avāriem, bet 572. gadā iebruka Itālijas ziemeļu daļā un savu galveno atbalsta punktu izveidoja Pāvijā. Langobardi valdīja Itālijā līdz 774. gadam, viņu vārds saglabājies Lombardijas nosaukumā.

Pēc gotu sagrāves Itālijas pussalu iekaroja Austrumromas impērija, taču langobardi pakāpeniski izspieda bizantiešus gandrīz no visas Itālijas. Tāpat kā gotiem, langobardu reliģija bija ariānisms, kas ar laiku nonāca arvien lielākā konfliktā ar katoļiem. Langobardi centās Itālijai uzspiest savu reliģiju, bet tas nebija tik vienkārši — tam pretojās ne tik vien paši Itālijas pamatiedzīvotāji, tas bija pilnīgi nepieņemami arī Romas pāvestam, kura vara, pateicoties katoļu reliģijas izplatībai Eiropā pa šo laiku, bija ievērojami nostiprinājusies. Lai gan arī langobardi pakāpeniski sāka pāriet katolicismā, viņi nebija apmierināti ar pieaugošo Romas pāvesta autoritāti. Tādēļ pāvests vērsās pie frankiem, kas bija pieņēmuši katoļticību jau gadsimtu agrāk. Franki bija gatavi aizsargāt pāvestu, jo viņu karaļiem bija nepieciešama baznīcas svētība savas varas nostiprināšanai. Franki uzsāka cīņu ar langobardiem un 774. gadā viņus sakāva. Romas pāvests 800. gada Ziemassvētkos par Romas imperatoru tika kronēts franku ķēniņš Kārlis Lielais.