Kambodžas pilsoņu karš bija pilsoņu karš Kambodžā no 1970. līdz 1975. gada aprīlim, kad karā uzvarējušie Sarkanie khmeri izveidoja Demokrātiskās Kampučijas republiku.

1970. gada martā ar ASV atbalstu no varas gāza princi Norodomu Seihanūku, kurš tajā brīdī atradās vizītē ārzemēs, un pie varas nāca ģenerāļa Lona Nola vadītā hunta. Apvērsuma iemesls bija Kambodžas neitralitāte Vjetnamas karā. ASV aviācijai gan slepeni tika atļauts bombardēt vjetkonga atbalsta bāzes Kambodžas pierobežā un Kambodžas izlūkdienests informēja par to atrašanās vietām. No otras puses, Seihanūks netraucēja vjetkongiešiem un ziemeļvjetnamiešiem izmantot ostas pilsētu Kampongsao, lai pa jūras ceļu apgādātu savas bāzes. Jaunais Lona Nola režīms de facto uzsāka karadarbību pret Vjetnamu, iesaistot Kambodžu karā ar vjetkongu un Ziemeļvjetnamu.

Pirms 1970. gada apvērsuma sarkanie khmeri bija ne vairāk par 3000 noskrandušiem, neapmācītiem un vāji bruņotiem dumpiniekiem, kas no savām džungļu bāzēm neradīja nopietnus draudus. Kambodžas iesaistīšanās karā ASV pusē, pavēra tiem Hanojas militāro aizgādību — bruņojumu, padomniekus un instruktorus (vismaz divus nākamos gadus, pēc kuriem attiecības starp Sarkanajiem khmeriem un vjetnamiešiem strauji pasliktinājās). Sarkano khmeru vienības strauji pieņēmās spēkā un prasmē, izplatot partizānu karu aizvien plašākā teritorijā.

Pateicoties jaunizveidotai aliansei ar gāzto Seihanūku un militārās diktatūras nežēlībai, no 1970. gada pavasara strauji palielinājās sarkano khmeru kaujinieku un atbalstītāju skaits. 1970. maijā karadarbībā iesaistījās arī ASV aviācija.

Partizānu kara taktika un plašais civiliedzīvotāju atbalsts dumpiniekiem neļāva Lona Nola armijai efektīvi apkarot sarkanos khmerus, kas iekaroja aizvien lielāku valsts daļu, līdz režīma kontrolē palika tikai galvaspilsēta Pnompeņa, vairākas provinču galvaspilsētas un galvenie lielceļi. Aplenkto galvaspilsētu ar ārpasauli savienoja tikai Pnompeņas lidosta un Mekongas upe.

Lai noturētu Lona Nola režīmu, ASV aviācija regulāri veica masīvu sarkano khmeru sagrābto apgabalu bombardēšanu, kas faktiski sagrāva jau tā mazattīstīto valsti. Uzlidojumos izmantoja milzīgos B-52, kas spēja vest 25—30 tonnas bumbu kravas. Bombardējot raudzījās, lai bumbas kristu it kā tīkla kvadrātu krustpunktos, palielinot postījumu apmērus. Viena šāda “kvadrāta” lielums (vidēji 1 km platumā un 2 km garumā) variēja atkarībā no zemes reljefa un pretinieku spēku koncentrācijas blīvuma. Tā kā sarkanie khmeri piekopa partizānu kara taktiku, to spēku koncentrācija pozīcijās bija niecīga un bombardēšana maz iespaidoja militāro operāciju iznākumu. Daudz biežāk tika iznīcināti ciemati ar visiem iedzīvotājiem. Masīvās bombardēšans rezultātā uz Pnompeņu un provinču pilsētām sāka plūst bēgļu straumes. Ja kara sākumā galvaspilsētā dzīvoja aptuveni 600 000 iedzīvotāju, tad 1975. gada sākumā tajā dzīvoja 2,5 miljoni cilvēku.

Sarkanie khmeri pakļāva Pnompeņu regulārai apšaudei. Primitīvās ķīniešu raķetes ar vēdekļveida stabilizatoriem paceļoties gaisā ceļā uz mērķi radīja šausminoši kaucošu skaņu; kad kauciens apklusa, šāviņš savā trajektorijā bija pagriezies un krita zemē. Sarkanie khmeri tos raidīja no pilsētas apkaimē uzstādītām paštaisītām koka platformām, īpaši netēmējot uz kādiem militāriem objektiem — galvenais, ka tie vispār trāpīja bēgļu pārpildītajā pilsētā.

1975. gada 17. aprīlī Pnompeņu sagrāba uzvarējušie sarkanie khmeri un pavēlēja to pamest visiem vietējiem iedzīvotājiem. Pēc divām nedēļām arī visus citu valstu pilsoņus izraidīja no valsts, aizvedot kravas automašīnās līdz Taizemes robežai.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kambodžas pilsoņu karš.