Erihs Johans Alberts Rēders (vācu: Erich Johann Albert Raeder; dzimis 1876. gada 24. aprīlī, miris 1960. gada 6. novembrī) bija vācu admirālis, Vācijas Kara flotes (Kriegsmarine) komandieris līdz 1943. gadam, kad viņu nomainīja Kārlis Dēnics. Pirmais lieladmirāļa titula īpašnieks kopš Alfreda fon Tirpica laikiem. Notiesāts uz mūža ieslodzījumu Nirnbergas prāvas laikā. 1955. gadā atbrīvots no apcietinājuma.
Dzimis 1876. gada 24. aprīlī Hamburgas pievārtē skolas direktora ģimenē. Veidoja strauju karjeru Vācijas Impērijas kara flotē, kļūdams par virsnieku ķeizara Vilhelma II privātās jahtas Hohenzollern apkalpē. 1912. gadā kļuva par admirāļa Franča fon Hipera štāba priekšnieku. Pirmā pasaules kara laikā piedalījās karadarbībā, tai skaitā Dogersēkļa kaujā un Jitlandes kaujā.
Pēc kara bija iesaistīts Kapa pučā, tāpēc pēc puča apspiešanas tika nosūtīts darbā uz Flotes arhīviem. Tomēr vēlāk veiksmīgi atkal kāpa pa karjeras kāpnēm un 1922. gadā kļuva par kontradmirāli, 1925. gadā - viceadmirāli, bet 1928. gadā - par admirāli un Kara flotes virspavēlnieku.
Otrā pasaules kara sākumā 1939. gadā bija pret plānoto iebrukumu Lielbritānijā.
Pēc vairākām neveiksmēm karadarbībā 1943. gada maijā demisionēja, bet par Kara flotes komandieri tika iecelts zemūdens spēku komandieris Kārlis Dēnics. Kara beigās 1945. gadā E. Rēderu apcietināja Sarkanā armija un nosūtīja uz Maskavu. Tiesāts Nirnbergas prāvā, piespriesto mūža ieslodzījumu izcieta Špandavas cietumā Berlīnē. 1955. gadā veselības stāvokļa dēļ viņu atbrīvoja no ieslodzījuma.
Miris 1960. gada 6. novembrī Ķīlē.
|
|---|
| | Piespriests nāvessods | |
|---|
| | Piespriests ieslodzījums (termiņš) | |
|---|
| | Attaisnoti | |
|---|
| | Bez lēmuma | |
|---|
|
- 1 sodīts aizmuguriski pēc nāves
- 2 izdarīja pašnāvību
- 3 vecuma un slimības dēļ atzīts par netiesājamu
|
|
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Erihs Rēders.